. Vai viņš iederētos arī šodienas politikā?
Vinstons Leonard Spensers Čērčils (1874–1965) bija viens no nedaudzajiem, kas nacismā saskatīja draudus; diemžēl tauta un partija viņam noticēja tikai pēc Čehoslovākijas nodevības Minhenē un pēc Trešās reihas kara pieteikšanas, kad tā bija iebruka Polijā. Viņš bija tas, kurš jau Pirmā pasaules kara laikā kā jūras lietu ministrs gatavoja savu valsti nākamajam karam un modernizēja armiju. Tomēr nedrīkst aizmirst arī viņa apbrīnu pret Musolīni, laiku pa laikam izpausto imperiālistisko un rasistisko nostāju un domas, kā arī atbalsta trūkumu cīņā pret badu Indijā 40. gados, kas prasīja miljoniem cilvēku dzīvību.
Jau savas dzīves laikā viņš kļuva par vienu no pretrunīgākajām vēstures personībām un vienlaikus par to, „kurš rakstīja vēsturi”.
Pirmkārt, mums būtu jānosaka „mūsdienu Čērčila” vecums, jo Vinstons savas dzīves laikā radikāli mainīja politiskos uzskatus. Viņa ienākšana politikā 1900. gadā kā Pārstāvju palātas loceklim bija konservatīva, tomēr 4 gadus vēlāk viņš kļuva par liberāli. Šajā periodā viņš sabiedrībai parādījās kā ļoti izteiksmīgs politiķis, izcils orators, no jaunības laikiem viņam bija arī „kara varoņa” tituls, jo viņš karoja Āfrikā un Kubā, taču pazīstama kļuva arī viņa pretrunīgums, ko izraisīja valdīšana ar dzelžainu roku un bieži vien pat narcistiska pārliecība par savu taisnību. 1925. gadā viņš atkal kļuva par konservatīvo.
Pēc īsa pārtraukuma viņš atgriezās politikā, un 1940. gada maijā tika ievēlēts par Lielbritānijas premjerministru, pēc tam, kad viņa priekšgājējs N. Čemberlens (1869–1940) nespēja efektīvi aizsargāt valsti pret Trešo reihu karā, kura sākšanai, starp citu, viņš pats daļēji bija vainīgs.
Viņš valdīja stingri, atbalstīja bioloģisko un ķīmisko ieroču izmēģinājumus (kuru praktiskā izmantošana tomēr galu galā nenotika) un vadījās pēc lozunga „mums jānogalina vairāk sieviešu un bērnu nekā viņi mums”.
Viņš kļuva par diženi divu iemeslu dēļ – pirmkārt, neskatoties uz notiekošo Britu impērijas sabrukumu, viņš joprojām spēja sanāksmēs ar Sabiedrotajiem būt šīs varenās Britu impērijas pārstāvis un saglabāt noteiktu ietekmi, un tikai pašās kara beigās viņam nācās piekāpties Staļinam, kas viņam izmaksāja daudz spēka un ideālu (PSRS viņš atrada jaunu cilvēces ienaidnieku), bet viņa dzimtenei – vadošo pozīciju pasaulē. Bez šaubām var teikt, ka ar Otrā pasaules kara beigām beidzās arī Britu impērija un sākās Britu Sadraudzības periods, kas Vinstonu kā imperiālistu ļoti sāpināja, tomēr viņš samierinājās ar realitāti. Otrais fenomens un Čērčila stiprā puse, ko viņš izmantotu arī šodien, bija retorika – Vinstons bija tik izcils runātājs, ka viņam ilgi būtu grūti atrast konkurentu; tieši viņš kara sākumā teica: „Es nevaru jums solīt neko citu kā asinis, smagu darbu, sviedrus un asaras”, un pēc kara definēja, ka „no Štetīnas līdz Baltijai, no Triestes līdz Adrijas jūrai pār Eiropu ir nolaidusies Dzelzs priekškars”.
Lielbritānijai patiešām ir vajadzīgs jauns Čērčils, spēcīgs patriots, kurš spētu izteikt un īstenot savas valsts viedokli. Kas zina, varbūt viņš jau ir starp mums, tikai pagaidām vēl nav izcēlies. Redzēsim, arī Vinstonam tas prasīja laiku… un galu galā viņš uzvarēja Hitleru…